Slavenākie Federiko Garsijas Lorkas panti un frāzes
3 labākie pēc 90 cilvēku balsīm: Sākas raudāšana / no ģitāras. · Es negribu to redzēt! · Ja es nomiršu, / atstāj balkonu vaļā.. (Atjaunināts 2019. g. 20. jūl..)
Lorkas panti, ko puse pasaules zina no galvas, no Čigānu balādēm līdz Bernarda Albas namam, katrs ar savu grāmatu vai darbu.
Automātiski tulkots (oriģināls šādā valodā: Español). Skatīt oriģinālu
Populārākie 12
-
1
Sākas raudāšana / no ģitāras.
"Ģitāra", Poema del cante jondo (1931).
-
2
Es negribu to redzēt!
"Izlietās asinis", Ignacio Sančesa Mehiasa Llanto otrā daļa (1935).
-
3
Ja es nomiršu, / atstāj balkonu vaļā.
"Ardievas", dziesmās (1927).
-
4
Piedzims ilgi, ja piedzims, / Andalūzietis tik dzidrs, piedzīvojumiem bagāts.
Ignacio Sančesa Mehiasa filmas “Lanto” noslēgums (1935).
-
5
Kordova. / Tālu un vientuļi.
"Jātnieka dziesma", dziesmās (1927).
-
6
Zaļš, es mīlu tevi zaļo. / Vējš zaļš. Zaļie zari.
"Somnambulistu romances" sākums Čigānu balādēs (1928).
-
7
Piecos pēcpusdienā.
Ignacio Sančesa Mehiasa koris "The fuck and the death" Llanto (1935).
-
8
Mēness nāca pie smēdes / ar savu tuberozes burzmu.
"Mēness romantika, mēness", dzejolis, kas atver Romancero čigānu (1928).
-
9
Klusums, es teicu! Klusums!
Bernardas pavēles meitām Bernarda Albas mājā (1936).
-
10
Ņujorkas rītausmā ir / četras dūņu kolonnas.
"Aurora", grāmatā Poet in New York (publicēts 1940. gadā).
-
11
Visbriesmīgākā no visām jūtām ir sajūta, ka mums ir mirusi cerība.
Doņa Rosita vecpuiša (1935).
-
12
Teātris ir dzeja, kas atstāj grāmatu un kļūst par cilvēku.
No 1936. gada intervijas par viņa ideju par teātri.
Kā tiek sakārtots šis rangs? Pēc cilvēku balsīm: katrs ▲ pieliek punktu un katrs ▼ atņem vienu. Ikviens var balsot un pievienot to, kas trūkst.
Vai kaut kā trūkst?
Komentāri (9)
«A las cinco de la tarde», se me pone la piel de gallina.
Faltan cosas de Bodas de sangre y de Yerma, no todo es poesía.
Lo de «Si muero, dejad el balcón abierto» es precioso.
Córdoba, lejana y sola... qué belleza.
En el instituto nos hicieron aprender el Romance sonámbulo de memoria, aún me acuerdo.
Bonita selección.
«Verde que te quiero verde», la sabe toda España.
Lorca es el poeta más grande de nuestra lengua, y lo mataron.
El Llanto por Ignacio Sánchez Mejías me pone los pelos de punta.